Beidzot esmu uzcēlis jaunu serveri, pārcēlis uz to visus projektus un salabojis (ceru, ka līdz galam) emuāru. Piedevām, kamēr esmu uz slimības lapas, man ir laiks. Tā ka ceru grafomānēt un krist uz nerviem tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kuri vēl atceras par manu eksistenci virtuālajā vidē.
Sākumam par operāciju. Procesa gaitā es sūtīju infu par savu stāvokli uz Twitter, bet tiem, kas nesekoja līdzi, uzrakstīšu arī šeit, varbūt pat sīkāk.
Operāciju man ceturtdien, 11. martā, taisīja ķirurgs Dmitrijs Guzenko www.jlmc.lv. Viņš specializējas ceļgalu traumās. Mana operācija – priekšējās krusteniskās saites rekonstrukcija (plastika). Tālāk būs arī fizioloģiski sīkumi. Negribas – nelasiet. Es brīdināju.
Slimnīcā ierados trešdien nedaudz pirms trijiem dienā. Principā īpašas vajadzības pēc tā nebija, varēja arī nākamās dienas rītā, būtu ietaupījis 25 latus – tik maksā gultasvieta dienā. Palāta četrvietīga, kaimiņš bija viens – pēc skata nerunīgs, salīdzinoši jauns latvietis. Nākamajā dienā gan viņš atkopās no operācijas, un mēs ņipri pļāpājām, it īpaši, kad mums pievienoja trešo. Latvietis gan ātri izrakstījās, bet jaunais kaimiņš bija jautrs pusmūža onkulītis, rūpnīcas strādnieks.
Tālāk par pašu operāciju.
Trešdien dienas vidū ārsts ar slaidu palīdzību man parādīja, kā notiek operācija. Īsumā: no cita muskuļa (manā gadījumā – ceļa saliecēja) izvelk cīpslu, saloka 3-6 reizes, ceļa locītavā izurbj caurumu un iebāž to tur, nofiksē ar endo-button (titāna plāksnīte ar plastmasas aukliņu).
Endo-button
Pēc tam man aizliedza ēst un iedeva caurejas zāles svecīšu veidā. Pirmo reizi pieauguša cilvēka dzīvē izmantoju svecītes, un caurejas zāles arī. Tas vajadzīgs, ja kāds nav lietas kursā, lai cilvēks pēc anestēzijas iedarbības neiztukšotu zarnas tieši uz operāciju galda.
Pēc caurejas zālēm iedeva vēl laikam miegazāles vai nomierinošos, velns viņu zina, nepajautāju.
Vēl atnāca anestezioloģe, paskaidroja, ka atsāpināšana būs epidurāla. Tas nozīmē, ka mugurā ar šprici ievada pretsāpju līdzekli, lai tas iekļūtu muguras smadzenēs. Tajos gadījumos, kad to var pielietot, tas ir labāk nekā vispārējā anestēzija (narkoze) – mazāk traumējoši organismam un vieglāk aprēķināt devu, lai nenodarītu pāri.
Pavisam vēlā vakarā atnāca medmāsa, teica, lai tipinu viņai līdzi. Es jau paspēju padomāt, ka liks klizmu, bet iztikām – iedeva skuvekli, lika noskūt celīti. Īpaši uzsvēra akurātumu, lai ārstam pēc tam būtu ērti mani graizīt un netraucētu skūšanās iegriezumi. Celīti noskuvu, aizvilkos uz palātu.
No rīta pamodos agri, ap sešiem, jo arī apgūlos agri. Plus vēl medmāsas un sanitāri staigā, špricē vēderā visādas tur asinis šķidrinošas zāles pret trombu veidošanos.
Uz operāciju mani aizveda ap 8.30. Anesteziologa palīdze bija ļoti jautra tante vārdā Tamāra, ilgi balamutēja un solīja mani apkampt. Tā arī notika. Man iešpricēja anestēziju ar nelieliem sarežģījumiem – saka, muskuļi mugurā pārāk stipri. Rezultātā tante Tamāra mani tā salocīja, lai mugurkauls atdalītos, ka es kādu laiku pat paelpot nevarēju. Pēc potes man ātri sameta kājas uz galda, pats es jau gandrīz uzreiz nevarēju tās pakustināt – atrubī pilnībā.
Tālāk uzmauca uz sejas skābekļa masku ar smieklu gāzi (skābekli, droši vien, bet varbūt pievienoja arī nomierinošos). Aizsedza mani no ķirurgiem ar aizslietni (vai varbūt viņus no manis), tante Tamāra iedeva man ausīs speciālu pleijeri un pajautāja, kādu mūziku es vēlos. Es, kā parasti, savu muzikālo gaumi paskaidrot nespēju, kā rezultātā stundu baudīju Andrea Bočelli daiļradi. Nomierinošo zāļu dēļ es biju prostrācijā, un tāpēc man nebija nekādas starpības, kas tur fonā skan.
Es, starp citu, labprāt būtu paskatījies, kā mani graiza, bet laikus painteresēties neiedomājos, bet slimnīcas personāls pēc noklusējuma pieņem, ka pacienti medicīnas tēmu nemīl un no asinīm baidās. Tā kā, ja gribat kaut ko tādu redzēt (kas gan ir maz ticams), prasiet laikus, pie tam visiem, kam vien varat.
Operācija ilga laikam 1.5 stundas, spriežot pēc tā, ko es beigās noklausījos. Pēc beigām es tikai paspēju uzprasīt ķirurgam, kas ir ar menisku (man tajā bija plaisa). Viņš paziņoja, ka izgrieza 1/4 daļu un aizskrēja. Kopumā operāciju nodrošināja 6 cilvēki. Pieskaitiet šeit nodokļus, aparatūru, zāles, un cena jau vairs nešķiet tik liela.
Uzreiz pēc operācijas jutos diezgan pieskaitāms, rakstīju Twitterī un zvanīju draugiem. Taču pēc stundas vai divām sāka iziet anestēzija, un tad es sapratu, kāda ir dzīves garoza. Pie tam sajūtas bija līdzīgas nevis sāpēm, bet vienkārši it kā uz kāju būtu liels spiediens un tā ļoti neērti guļ. Kā negrozies – tik un tā neērti. Skan ne pārāk mokoši, bet es rāpos pa sienām, klusām lamājos angliski, nevarēju izturēt.
Mocījos ne pārāk ilgi – palūdzu pretsāpju zāles. Tās palīdzēja labi, lai arī ne līdz galam. Tiešām nepatīkami kļuva tad, kad es atklāju, ka nevaru nokārtot mazās dabiskās vajadzības. Uz to brīdi, kad pasaucu medmāsu (atnāca speciāla medmāsa, domāju, ka vecākā), situācija jau bija kļuvusi ārkārtīgi saasināta. Māsa ielika man katetru kur vajag, un pateica, ka, ja es būtu novilcinājies vēl nedaudz, nāktos saukt ķirurgu. Šausmas. Necietieties, bērni, ja nevarat aiziet uz tualeti un urīnpūšļa muskuļi jums nepakļaujas – tas var slikti beigties! Jo vairāk tāpēc, ka anesteziologa palīdze Tamāra mani brīdināja.
Par laimi, iztikām. Vakarā ciemos atnāca viltus panks un anarhists. Citus cilvēkus es nesaucu, jo stāvoklis man tomēr nebija super – diez vai jums saskarsme ar mani tādā stāvoklī sagādātu prieku. Panks ir pacietīgs, manas vaimanas un murmināšanu uzklausīja stoiski.
Vēl man kategoriski pateica nestaigāt un vispār neieņemt vertikālu stāvokli pirmajā dienā. Ja to neievēro, epidurālās anestēzijas dēļ nākamajās dienās var mežonīgi sāpēt galva. Vispār staigāt es ne pārāk varēju, tā ka te problēmu nebija. Vienīgais, ka grozījos un pusguļus dažreiz gulēju, bet vienkārši nevarēju izturēt vienu un to pašu stāvokli. Par laimi, galva man pēc tam nesāpēja.
Turpinājumu par operāciju uzrakstīšu rīt.
P.S.
Daudz noderīgas informācijas par PKS traumu ir lūk šajā ierakstā:
https://altsara.livejournal.com/118756.html
Tomēr, lai ko arī teiktu, LJ, pat pastāvīgi degradējoties fiškisma virzienā, joprojām paliek par intelektuālās pieejas cietoksni. Citos internetos tādu pārdomātu ierakstu neatrast.